Virtakas klase

Virtakas klase nosaukta par godu Braslas upes krastā esošajam Virtakas iezim, kurā saglabājušies iegrebti viduslaiku dzimtu piederības raksti un aizsardzības zīmes.

Uz Virtakas klases sienas skatāma ieža rakstu kopija divkārtējā palielinājumā. Tā simbolizē Latvijas grāmatniecības senāko posmu – rakstus, kas Latvijas teritorijā lietoti pirms un daļēji arī paralēli kristietības un alfabētu ieviešanai. 

Virtakas iezis ir Baltijas valstīm unikāla kultūrvēsturisko objektu grupa – zīmju klintis, t.i., smilšakmens atsegumi, kuru virsmā ieskrāpētas dažādas zīmes.

Iezis atrodas Braslas krastā Straupes apkaimē, tā atsegumā dažu gadsimtu garumā ieskrāpētas vairāk nekā 400 zīmes.

Domājams, ka zīmes Virtakas iezī varētu būt ieskrāpētas vēlajos viduslaikos un agrajos jaunajos laikos, t.i., apm. 16.–18. gadsimtā. 

Virtakas ieža rakstus 1986. gadā atklāja dabas retumu pētnieks un publicists Guntis Eniņš ar biedriem, kas bija devušies ekspedīcijā gar Braslas upi jaunu, nezināmu alu meklējumos.

Tas sakrita ar Trešās Atmodas laiku, tāpēc šim atklājumam tika veltīta liela sabiedrības uzmanība, piedāvājot dažādus zīmju skaidrojumus.

Jaunatklātās zīmes sākotnēji tika uzskatītas par vietējo cilšu ideogrāfiskā raksta paraugu, tomēr šobrīd šī hipotēze vairs netiek uzturēta. Virtakas iezī ieskrāpētās zīmes tipoloģiski līdzinās Rīgas apkaimes lībiešu piederības zīmēm, kas 15. gs. tika izmantotas bišu koku iezīmēšanai.

Vienlaikus piederības zīmju ieskrāpēšanas motivācija smilšakmens iezī nav skaidra. Analizējot citu zīmju klinšu materiālu, konstatēts, ka zīmju ieskrāpēšana klintīs visdrīzāk bijusi saistīta ar dažādiem maģiskiem rituāliem (auglības, dziednieciskā un melnā maģija, bēru rituāli), mitoloģiskām koncepcijām u.c. tradīcijām.

Mūsdienās Vidzemē un Kurzemē apzinātas apmēram 50 zīmju klintis, kurās ieskrāpēto zīmju skaits pārsniedz 3000, krietni papildinot zināšanas par Latvijas teritorijā savulaik izmantotajām maģiskajām, mitoloģiskajām un cita veida zīmēm.

Klintīs ieskrāpētajām zīmēm ir kultūrvēsturiska vērtība, kas mudināja Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunajā ēkā iekļaut Virtakas ieža kopijas attēlojumu uz sienas Virtakas klasē. 

Pirmkārt, zīmju klintis tautas valodā tika sauktas par Rakstu klintīm, bet pašas zīmes savulaik ir dēvētas par rakstiem.

Neskaitot rotājošo rakstu jeb ornamentu, klintīs ieskrāpētās zīmes ir senākie latviešu rokām darinātie raksti, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Lai gan klinšu raksti nebūtu uzskatāmi par senlatviešu rakstības pieminekļiem, bet gan drīzāk par maģiska un mitoloģiska rakstura zīmēm, simboliski tie tomēr uzlūkojami par senākajiem latviešu rakstiem, kas tapuši laikā pirms pirmo grāmatu iespiešanas latviešu valodā.

Šādas zīmju klints kopijas iekļaušana LNB interjerā ir atsauce uz latviešu kultūrvēstures mantojumu pirms pirmo latviešu grāmatu iespiešanas.

Otrkārt, klinšu raksti joprojām ir salīdzinoši maz pazīstama Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa.

To popularizēšana, iekļaujot LNB interjerā, ļauj 21. gadsimtā papildināt latviskās identitātes zīmes ar klinšu rakstiem.