Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Vācijas Herdera institūta (Das Herder–Institut für historische Ostmitteleuropaforschung – Institut der Leibniz-Gemeinschaft ) sadarbības rezultātā 2025. gada nogalē Herdera institūts izdevis trīs Latvijas simtgades jubilejai veltītu konferenču cikla rakstu krājumus vācu valodā.

Rakstu krājumu mērķis bija radīt priekšstatu par dažādo laikmetu intelektuālo strāvojumu un pievērst uzmanību jaunākajiem pētījumiem par sociālo un politisko struktūru maiņas un šo procesu eventuālās ietekmes uz vēlāk tapušo nacionālo valstiskumu. Katrā no tiem ir publicēti akadēmiski aktuāli pētījumi.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Universitātes  Vēstures un filozofijas fakultātes ciešā sadarbībā tika organizēts konferenču cikls. Tā pirmā konference “Vara, zeme, sabiedrība: politiskās un sociālās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā” notika 2017. gada septembrī. Jauno laiku vēstures problemātikai tika veltīta konference “Latvijas teritorija agrīni modernā laikmeta politiskajā dimensijā 16.–18. gadsimtā” notika 2018. gada septembrī, savukārt konference “Valsts pirms valsts” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika 2018. gada decembrī. Latvijas vēstures procesiem uzmanību veltīja kā Latvijas, tā ārvalstu pētnieki.

Latvijas Nacionālā bibliotēka izsaka lielu pateicību Dr. Jirgenam Varmbrunam (Dr. Jürgen Warmbrunn) un Dr. hist. Vijai Daukštei par projekta vadīšanu, kā arī tulkotājiem un redaktoriem Silvijai Pavidis, Maikam Habermanam (Maik Habermann), Evai Eihmanei, Dr. Ievai Sproģei, Dr. Ilgvaram Misānam, Egita Provejai un Marko Barčfeldam (Marco Barchfeld).

Izdevumi tapuši ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu.

Rakstu krājumu“Macht, Land and Gesellschaft. Politishe und soziale Transformationen im 12. und 13. Jahrhundert im Baltikum” (Vara, zeme un sabiedrība: politiskās un sociālās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā) sastādījis Andris Šnē, tas izdots Marburgā, 2025. gadā.

Latvijas izdevums iznāca 2020. gadā, tā zinātniskie recenzenti: Dr. hist. Armands Vijups, Dr. hist. Gunita Zariņa, Dr. Heiki Valks (Heiki Valk). Literārās redaktores Ieva Jansone un Agita Kazakeviča. Vācu valodas tulkojumu veikusi Silvija Pavidis.

Rakstu krājumā aplūkota situācija Austrumbaltijā krusta karu laikmetā, kad Latvijas un Igaunijas teritorijā vikingu laikmetam raksturīgās vadonības sabiedrības tika aizstātas ar Romas katoļu kristīgajai pasaulei raksturīgo politisko ietvaru – monarhistiski pārvaldītām valstīm. Šo laikmetu raksturoja ne vien senāko valstisko struktūru veidošanās Austrumbaltijā, bet arī rakstītās kultūras nostiprināšanās un ar to saistītā senāko rakstīto vēstures avotu tapšana viduslaiku Livonijas telpā, kā arī citu, jaunu politisku, sociālu un reliģisku iezīmju ienākšana Baltijas reģionā.

Uzmanība pievērsta aizvēstures laikmeta sabiedrību un kultūras saskarsmei ar jaunajiem krusta karu spēkiem un laikmeta raisītajiem politiskajām un sociālajām transformācijām. Rakstu autoriem ir atšķirīga attieksme un vērtējums par aplūkojamiem vēstures procesiem, kas liecina par mūsdienu vēsturiskās izpratnes neviennozīmīgumu un daudzpusīgumu. Krājuma raksti  aptver trīs plašākus tēmu lokus: vietējās etniskās un kultūras grupas un tajās notiekošās pārmaiņas aizvēstures beigās un krusta karu laikmetā, krusta karu un ar to saistīto kristianizācijas kustība, kā arī krusta karu rezultātā ienākušās jaunās iezīmes Livonijā.

Rakstā “Kultūra, valoda un etniskums: etnokulturālās grupas un to identifikācijas raksturelementi Latvijas teritorijā dzelzs laikmeta nogalē” Andrejs Vasks sniedz kodolīgu un precīzu Latvijas etniskās situācijas raksturojumu aizvēstures beigās.

Jāņa Asara un Ingas Doniņas pētījums “Kurši 12.–13. gadsimtā: sabiedrība, kultūra un reliģija” aplūko kuršu spilgto kultūru, kuras pirmsākumi meklējmi jau romiešu dzelzs laikmetā mūsdienu Latvijas un Lietuvas rietumdaļā Baltijas jūras piekrastē.

Guntis Zemītis rakstā “Zemgaļu teritoriālā un sociālā organizācija 12.–13. gadsimtā” uzsver politiskās centralizācijas sasniegumus zemgaļu zemēs. Pēc autora domām, tieši zemgaļu teritorijās aizvēstures beigās bija vērojama Austrumbaltijas telpā uzskatāmākā reģionāli specifiska vienpersoniskas valdnieka varas nostiprināšanās.

Latvijas austrumdaļā dzīvojošo latgaļu un sēļu kultūru un sabiedrību raksturo Antonija Vilcāne rakstā “Latgaļu un sēļu zemes un kultūra 12.–13. gadsimtā”, norādot uz vienotas un visu etnisko grupu aptverošas politiskās varas neesamību šajās zemēs.

Lietuviešu vēsturnieks Marjus Ščavinskis pētījumā “Jaunas elites veidošanās Austrumbaltijā 13. gadsimta sākumā: lībiešu Kaupo un zemgaļu Viestarta piemērs” cenšas izsekot vertikālās hierarhijas nostiprināšanās procesiem Austrumbaltijas vietējo iedzīvotāju kopienās krusta karu laikmeta sākumā.

Dāņu vēsturnieks Karstens Selčs Jensens rakstā “Krusta kari: svētais karš Livonijā” norāda, ka mūsdienās nepieciešams par krusta kariem runāt plašākā nozīmē, to saistot ar Rietumu katoļu pasaules ekspansiju. Autors raksturo militārās krusta karu kustības teoloģiskā pamatojuma meklējumus Romas katoļu baznīcā un nekristīgo reģionu un tautu kristianizācijas ciešo saikni ar svētā kara izpratni.

Dāņu vēsturnieks Torbens Kjersgords Nilsens pētījumā “Vardarbība un pakļaušana: pārdomas par krusta kariem Baltijā 13. gadsimtā” atzīmē Baltijas kristianizācijas vardarbīgo raksturu un to saistību ar krusta karos iesaistīto dalībnieku laicīgajiem mērķiem.

Rakstā “Ceļš uz viduslaiku pilsētu: viduslaiku urbanizācijas veidošanās 13. gadsimta Livonijā” Edgars Plētiens izseko daudzveidīgajiem faktoriem viduslaiku pilsētu izveidē.

Par vienu no jauno Livonijas politisko struktūru un pilsētu iezīmēm un simboliem kļuva heraldika. Šo jautājumu izpētei veltīts Sigitas Šnē raksts “Municipālās heraldikas pirmsākumi Livonijā”.

Mārtiņš Mintaurs rakstā “Livonija latviešu literatūras vēstures pētījumos 20. gadsimta pirmajā pusē” atspoguļo Livonijas perioda vietu latviešu kolektīvajā atmiņā, šos jautājumus atspoguļojot uz literatūras vēstures pētījumu bāzes.

Vairāk informācijas par izdevumu vācu valodā:

Macht, Land und Gesellschaft. Politische und soziale Transformationen im 12. und 13. Jahrhundert im Baltikum | Herder-Institut

Rakstu krājumu“Das Territorium Lettlands in der politischen Dimension der Frühen Neuzeit vom 16. bis zum 18. Jahrhundert. Herausgegeben von Valda Kļava” (Latvijas teritorija agrīni modernā laikmeta politiskajā dimensijā 16.–18. gadsimtā) sastādījusi Valda Kļava, tas izdots Marburgā, 2025. gadā. Latvijas izdevums iznāca 2019. gadā, tā literārā redaktore Agita Kazakeviča, tulkojumus veikušas Eva Eihmane un Maija Levāne, Silvija Pavidis.

Nacionālās identitātes un valstiskuma izveides kontekstā nozīmīgi bija iepriekšējo gadsimtu politiskajā, kultūras un saimnieciskajā sistēmā radušies apstākļi un potenciāls. Šī rakstu krājuma mērķis ir pievērst uzmanību ar šī perioda politisko vēsturi cieši saistītajiem tautas izaugsmes nosacījumiem: autohtono iedzīvotāju kompakti apdzīvotai teritorijai, valodas un kultūras attīstības stimuliem, reģionālās un etniskās identitātes izjūtas nostiprināšanās, valstisko struktūru klātesamības pieredzei un iemaņām attiecību veidošanā ar tām.

Rakstu autori mērķtiecīgi pievērsās agro jauno laiku politiskajai vēsturei reģiona un Eiropas vēstures kontekstā un pievērsa uzmanību centra un provinces attiecībām – tam, kā Vācu nācijas Svētā Romas impērija, Polija-Lietuva, Zviedrija un Krievija uztvēra to sastāvā iekļautās bijušās Livonijas teritorijas, kādu politiku pret tām īstenoja un tam, kā pašas provinces sevi pozicionēja. Rakstos atklāti tie politiskie koncepti, rīcības motīvi un praktiskās politikas īstenošanas paņēmieni, kas noteica Livonijas, Kurzemes hercogistes, Pārdaugavas hercogistes, Zviedru Vidzemes, Poļu Inflantijas un Vidzemes guberņas statusu konkrētajā valstī. Kopumā kļuva redzams, ka Livonijas laikā izveidojušās provinces autonomijas tradīcijas attīstījās no viduslaiku Livonijas mantotajās administratīvajās robežās un ka lokālās varas ar panākumiem tās uzturēja spēkā Polijas-Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas valstu sastāvā.

Aleksandra Ivanova rakstā “Latvijas historiogrāfija un Latvijas vēsture 16.–18. gadsimtā: jautājums par “reālas” pagātnes aizvietošanu ar metavēsturi” sniegts vērtējums par attiecīgā laikapoma atainojumu Latvijas historiogrāfijā.

Matiass Aše rakstā “Ķeizaram tuvu, impērijai tālu-pārdomas par Livonijas saikni ar Svēto Romas impēriju no satversmes vēstures viedokļa” un Štefens Brauns rakstā ““Livonija impērijai esot tāla zeme. Tādas lai necerot uz palīdzību no impērijas un nevarot to arī sagaidīt” Livonija kā sarunu priekšmets reihstāgos (1525–1582)” aplūkoja Livonijas un tajā ietilpstošo garīgo valdījumu vietu Svētās Romas impērijas politiski administratīvajā sistēmā, kā arī izsekoja Livonijas pārstāvju darbībām augstākajās impērijas institūcijās. Tiek izskaidrots, kāpēc Livonija kā robežapgabals nespēja pilnvērtīgi kvalificēties kā impērijas politiskās sistēmas daļa.

Boguslavs Dibašs rakstā “Jaunas valstis vai provinces? Livonijas (dienvidu) apgabali Polijas-Lietuvas muižnieku republikā”  analizējis dažādo attiecību modeļus starp provincēm Livonijas teritorijā un Polijas-Lietuvas valsti kopsakarībā ar Polijas-Lietuvas muižnieku republikas valstisko uzbūvi un politisko kursu. Šo tēmu padziļināti attiecībā uz Kurzemes hercogisti pētījusi arī Mārīte Jakovļeva rakstā “Šķietamība vai realitāte: Polijas-Lietuvas un Kurzemes hercogu vasaļattiecības 16.–17. gadsimtā”.

Ralfs Tuhtenhāgens rakstā “Vidzemes un Rīgas pilsētas tiesiskais stāvoklis Zviedrijas konglomerātvalstī (1621–1710)” uzskatāmi demonstrē, kādās jomās notika provinces integrācijas centieni un kādi apstākļi ļāva provincei turēties tiem pretī.

Gvido Straube rakstā “Vidzemes zemnieks un zviedru reformas ieguldījums latviešu nācijas tapšanā?” aicina kritiski izvērtēt reformu ietekmi un nepārsteigties ar secinājumiem par to pozitīvo iespaidu uz latviešu zemniekiem.

Štefana Donekera raksts “Barbaria nostra. Skatījums uz Vidzemi Zviedrijas karalistes izglītotajās aprindās” apliecina, ka šis aprindas Vidzemi uztvēra kā kaut ko savrupu, kā karalistes robežzemi.

Ināra Klekere rakstā “Reģiona un valstiskuma refleksijas 16. un 17. gadsimta jaunlatīņu un vācu veltījumu dzejas sacerējumos mūsdienu Latvijas teritorijā” šo problēmu aplūkojusi no provinces iedzīvotāju skata punkta.

Māra Grudule rakstā “Vācieši,poļi, zviedri un krievi: nospiedumi un koeksistence latviešu 16.–18. gadsimta literatūrā” izvirzīja jautājumu par cittautu ieguldījumu latviešu literatūras izveidē. Nemainīga bija vācu intelektuāļu un vācu valodas ietekme uz latviešu valodas attīstību, taču iekļaušana dažādu valstu sastāvā veicināja arī poļu un zviedru valodas un literatūras ietekmi.

Pāvels Jezjorskis rakstā “Inflantijas muižniecības līdzdalība Polijas-Lietuvas valsts politiskajā dzīvē 18. gadsimtā: ievērojamākās dižciltīgo dzimtas Inflatijas vojevodistē” pievērsies Inflantijas dizčiltīgajiem, kuri bijuši aktīvi Polijas-Lietuvas politiskajās un militārajās struktūrās.

Kristīne Ante rakstā “Baltijas guberņas konfesionālā savdabība kā vietējo autonomiju stiprinošs faktors 18. gadsimtā” aplūkojusi attiecības starp centru un Baltijas provincēm Krievijas impērijas sastāvā. Rakstu krājumā secināts, ka tieši Lionijā, no viduslaikiem mantotajās administratīvajās robežās, balstoties uz Livonijas un tās sastāvdaļu savdabīgo vietu Svētās Romas impērijas politiski administratīvajās struktūrā, kur saikne ar impērju periodiski kļuva nomināla, iedibinājās un nostiprinājās tās us autonomiju  orientētās tradīcijas. Centrālajai varai provinces bija svarīgas kā pašpietiekams, dzīvotspējīgs organisms ar labi organizētu pašpārvaldi. Reizē tās bija teritorālas aprises, kurās noritēja latviešu tautas pakāpeniska konsolidēšanās.

Vairāk informācijas par izdevumu vācu valodā:

Das Territorium Lettlands in der politischen Dimension der Frühen Neuzeit vom 16. bis zum 18. Jahrhundert | Herder-Institut

Rakstu krājumu “Staat im Staat. Lettland: Provinzen des Russischen Reiches im 19. Jahrhundert” (Valsts valstī. Latvija- Krievijas impērijas provinces 19. gadsimtā)  sastādījis Gvido Straube, tas izdots Marburgā 2025. gadā. Latvijas izdevums iznācis 2020. gadā. Tā zinātniskās recenzentes Dr. hist. Vija Stikāne, Dr. hist. Anita Čerpinska. Vācu valodas tulkojumu veikusi Ieva Sproģe.

Rakstu krājums veidots kā skatījums uz 19. gadsimtu kā jauna ekonomiskā modeļa, politisko un kultūras pieeju un sociālo pārmaiņu laiku. Vēsturniece Dr. hist. Vija Daukšte 19. gadsimtu raksturojusi kā sava veida sprādzienu visās dzīves jomās: tautsaimniecībā, labklājībā, izglītībā, emancipācijā. Nepilnu četru paaudžu laikā latviešu sabiedrībā varēja novērot kā sociālo izaugsmi – no dzimtcilvēka līdz valstvīram, tā tehnoloģisko un idustriālo izaugsmi – no skalu uguns līdz apgaismotām ielām Rīgā. Rakstu krājuma sastādītājs Gvido Straube 19. gadsimta norises saskatījis kā nacionālās atmodas sprinta skrējienu, kurā notikums pēc notikuma veicinājis Latvijas valstiskuma izveidi. Šo nozīmīgo kultūrvēsturisko procesu un idejisko strāvojumu puzli atseguši desmit autori.

Bāzeles Universitātes emeritētais profesors Jirgens fon Ungerns-Šternbergs rakstā “Baltijas bruņniecības 19. gadsimta skatījumā” ieskatās vācbaltiešu muižniecības pārdomās un savas identitātes meklējumos. Viņš atzinis, ka tas, ka Baltijas bruņniecības savas politiskās funkcijas un savus pārvaldes uzdevumus zaudēja par labu jaunajām valstīm – Igaunijai un Lietuvai, mums šodien, atskatoties uz nacionālās un demokrātiskās attīstības procesu, šķiet – nenovēršami.

Tallinnas Universitātes profesors Karstens Brigemans ir pētījis Pēterburgas politiku Baltijā un rakstā “Kā padarīt nekrievu reģionu lojālu caram? Impērijas izaicinājumi Krievijas pierobežas Baltijas provincēs” piedāvā novatorisku un svaigu redzējumu.

Maincas Universitātes profesora Jana Kusbera rakstā “Krievijas impērijai piederošās Baltijas provinces no Vācijas skatpunkta “garā” 19. gadsimta laikā” uzmanības centrā ir Vācijas politikas veidošanās attiecībā uz Baltiju. No Vācu impērijas un Berlīnes politikas perspektīvas raugoties, runa bija tikai par “priekšposteni gaidīšanas režīmā”, kas tika “aktivēts” sākoties Pirmajam pasaules karam, un apgabals Ober-Ost kļuva par eksperimentu lauku vāciešu ziemeļ-austrumu frontes stratēģijām.

Autors analizē arī  termina “tiekšanās uz austrumiem” (Drang nach Osten) izcelsmi un pielietojumu 19. gadsimtā. Tartu Universitātes profesors Mati Laurs iezīmējis faktu, ka pateicoties reģiona administratīvajam dalījumam daļa šodienas Latvijas iedzīvotāju atradās politiski un saimnieciski vienoti ar Igaunijas teritorijas daļas iedzīvotājiem, kas sekmēja to, ka Ziemeļvidzemē jeb Igaunijas dienvidos dzīvojošo igauņu zemnieku ikdienas dzīvē bija ļoti orientēta Rīgas virzienā.

Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče pievērsusi uzmanību jaunlatviešu ideju popularizēšanai izmantojot medijus, drukāto vārdu. Jaunlatviešu radītie atribūti, jaunveidotās tradīcijas un simboli veicināja nacionālo atmodu. Zelče raksturo arī situāciju, kurā jaunlatvieši darbojās. Tiem sākotnēji bija jāsastop sīva pretdarbība. Latviešu pieteikumu uz pilnvērtīgu nāciju vācbaltiešu privileģētās kārtas uzņēma kā savu sociālo un kultūras pozīciju apdraudējumu. Baltija dziļi bija iesakņojies vācu un nevācu nevienlīdzības dabiskuma diskurss un prakse.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija pievērsies latviešu sabiedrības pasaules uzskatu veidošanās procesiem, akcentējot Aleksandra Stendera daiļradi.

Dziesmu svētku fenomenu skaidrojusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pētniece Zane Prēdele. To veicināja 19. gadsimta izveidojies profesionāli izglītotu mūziķu pulks, kuri pievērsa lielu uzmanību tautas mūzikas vākšanai, popularizēšanai, atskaņošanai, kā arī jaunu skaņdarbu radīšanai.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētnieka Mārtiņa Mintaura raksts veltīts latviešu arhitektiem un būvuzņēmējiem, kuri 19. gadsimtā radīja daudzas arhitektoniski vērtīgas būves, kas ļoti īsā laikā iezīmēja Rīgas tēla nacionālās arhitektūras vaibstus un piešķir Rīgai tās neatkārtojamo raksturu.

Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons lasītāju uzmanību pievērš savdabīgai, skaitliski nelielai, tomēr nozīmīgai latviešu censoņu kopai, kas izvēlējās militāro karjeru un caur dažādām mācību iestādēm līdz pat kara akadēmijām sasniedza vērā ņemamus amatus impērijas armijā. Daļa no tiem Neatkarības kara laikā iesaistījās jaunās valsts bruņotajos spēkos un ar savu augsto profesionalitāti, kas stiprināja patriotismu, sekmēja tikko dibinātās valsts neatkarības nosargāšanu.

Latvijas Universitātes profesora Gvido Straubes rakstā lasītājam iespēja uzzināt par tām baznīcas, īpaši Vidzemes luteriskās baznīcas, aktivitātēm, kas to neapzinoties, sekmēj arī nacionālajai atmodai vitāli svarīgus procesus – veicināja lasīt un rakstīt protošu sabiedrību, izglītotus – tai skaitā akadēmiski – garīgos darbiniekus, spējīgus būt par līderiem, ietekmēt sabiedrību.

Rakstu krājums aktualizēja tikai daļu no jautājumiem, kas ir svarīgi Latvijas valsts tapšanas ceļā, taču katrs no rakstiem apliecina, ka nācijas tapšanas process Latvijas gadījumā bija ļoti īss – nedaudz garāks par vienu gadsimtu, taču šo norišu dinamika un ātrums bija efektīvs un radīja ilglaicīgu ietekmi.

Vairāk informācijas par izdevumu vācu valodā:

Staat im Staat. Lettland: Provinzen des Russischen Reiches im 19. Jahrhundert | Herder-Institut

Informāciju sagatavoja:
Pauls Daija
Pētniecības vadītājs
Latvijas Nacionālā bibliotēka
E-pasts: Pauls.Daija@lnb.lv